Būvniecības izaicinājumi ilgtspējas kontekstā

2022. gada 13. maijs

Pēteris Celms

BluOr Bank investīciju portfeļa pārvaldnieks


Dažu pasaules labāko arhitektūras prātu izgudrots, lai izturētu jebkuru viesuļvētru, New Choluteca tiltu Hondurasā pabeidza 1998. gadā, tieši laikā, lai to pārbaudītu. Kad viesuļvētra Mitch togad skāra Hondurasu, liela daļa valsts infrastruktūras tika ievērojami bojāta un daudzi tilti tika iznīcināti, bet jaunais tilts izdzīvoja vien ar nelieliem postījumiem. Tas bija noturējies tik labi, kā reklamēts. Taču bija viena problēma – vētra bija tik spēcīga, ka tai sekojošie plūdi burtiski mainīja upes virzienu un aizskaloja šoseju, kas to savienoja ar tiltu, atstājot jauno būvi uz tikko izkaltušas upes gultnes. Tas kļuva par tiltu uz nekurieni.

No šī stāsta izriet daudz secinājumu. Pirmkārt, esam pārāk pašpārliecināti, ka mēs varam pieradināt vidi. Otrkārt, nespējam ņemt vērā visus iespējamos ārējos faktorus. Treškārt, svarīgs un vienkāršs fakts: pat tad, ja kaut kas tiek būvēts noturēties uz ilgiem laikiem, tieši pielāgošanās spēja nosaka, cik ilgi būve galu galā spēs kalpot mērķim.


Diskusija par Eiropas nekustamajiem īpašumiem

Visiem, kas ierodas Eiropā, ir skaidrs, ka pilsētu skati ir sakņojušies tradīcijās un ilglaicīgā kultūras mantojumā. Apmeklējot gandrīz jebkuru Eiropas galvaspilsētu, jūs agrāk vai vēlāk nonākat pie kādas UNESCO pasaules mantojuma vietas. Otrajā pasaules karā izpostītās pilsētas tika atjaunotas, lai saglabātu un izceltu iepriekšējo dižciltīgo mantojumu, kas palika pāri. Pat šodien jaunās būves ir jāpielāgo pie vecajām. Tāpēc Eiropai būtiski trūkst debesskrāpju, kas dominē ASV, Ķīnas un strauji augošo pasaules reģionu lielākajās pilsētās.

Tajā pašā laikā ES zaļā kursa direktīvas nozīmē, ka Eiropas būvniecības nozare saskaras ar radikālām paradigmas izmaiņām, kas prasa digitālās un fiziskās infrastruktūras pārveidi. Šīs direktīvas savā darbības jomā ir ļoti vērienīgas, un tām būs vajadzīgi būtiski pielāgojumi gan attiecībā uz jau uzbūvēto, gan attiecībā uz to, kā mēs būvējam no jauna, lai izveidotu nulles emisijas būvniecības nozari. Ņemot vērā to, ka aptuveni 75% no pašreizējā ES ēku krājuma nav energoefektīvi, un ēku krājums veido gandrīz 40% no ES kopējā enerģijas patēriņa un 36% no emisijām, ir paredzams, ka nākamajām izmaiņām būs būtiska ietekme.

Jaunu tehnoloģiju uzplaukums, jaunas iedzīvotāju vajadzības un sarežģīta enerģijas mijiedarbība starp ēkām notiek laikā, kad mūsu kolektīvajai energoapgādes drošībai ir lielāks stress nekā jebkad. Šīs izmaiņas rada jaunu ēku apsaimniekošanas sistēmu un IKT rīku paaudzi, kas padara tās “gudras” un nodrošina jaunas jaudas un mijiedarbību starp ēkām, to lietotājiem un citām ēkām, izmantojot energotīklus, lai izveidotu “gudru” ēku sistēmu.

Pateicoties šai “gudrajai” evolūcijai, rodas vīzija par to, kāda varētu izskatīties nākotne. Ēkas, kas piedāvā pirmo energoefektivitātes pieeju, patērē vismazāk enerģijas, lai nodrošinātu iedzīvotājiem nepieciešamo komfortu. Ēkas, kas ražo enerģiju uz vietas vai tuvumā no atjaunojamiem enerģijas avotiem, dažām pat ir pozitīva enerģijas bilance, ražojot vairāk, nekā patērē. Ēkas, kas nodrošina viedu mijiedarbību ar energotīklu, lai nodrošinātu elastīgumu, izmantojot īstermiņa enerģijas uzkrāšanu, elektrisko transportlīdzekļu uzlādes pārvaldību, pieprasījuma reaģēšanas sistēmas un daudz ko citu. Ēkas, kas dod iespēju lietotājiem piekļūt enerģijas patēriņam un ražošanas datiem, sniedzot viņiem informāciju un kontroli pār to, kā viņu rīcība ietekmē patērēto enerģiju vai iekštelpu gaisa kvalitāti.

Šie tehnoloģiskie risinājumi piedāvā utopisku redzējumu attiecībā uz mūsu apdzīvojamo vidi, bet ir grūti novērtēt, cik ātri tos var (ja vispār var) ieviest, jo īpaši jau esošajās ēkās.

Tomēr fiziskajā pasaulē ir arī citas izmaiņas, kas būtiski ietekmēs ekoloģisko ilgtspēju, no kurām daudzas jau tiek īstenotas.

Labi izolētas logu sistēmas atrodas šajā sarakstā. Augstas veiktspējas logi, piemēram, dubultstikli vai trīskārši stikloti logi, jau ir izplatīti Ziemeļeiropas valstīs, kur apkures sistēmas ir nepieciešamas, un logu izolācija var būtiski ietekmēt enerģijas patēriņu. Saskaņā ar dažām aplēsēm līdz 2050. gadam tikai ēku CO2 emisijas un enerģijas patēriņš varētu samazināties par 37%, izmantojot augstas veiktspējas logus visās ES ēkās. Baltijas valstīs šīs izmaiņas varētu izraisīt līdz pat 45% samazinājumu tajā pašā laika posmā.

Tiek veikti citi uzlabojumi, ‘aptinot’ esošās ēkas izolētos materiālos. Šīs ēku aploksnes var krasi uzlabot izolāciju un efektivitāti. Zaļā aploksne (zaļās fasādes vai dzīvojamās sienas) ir vēl viens solis uz priekšu, un tā ir piemērs efektīvu, energoneitrālu risinājumu izstrādei. Tie ne tikai var nodrošināt siltumizolāciju ēkām, bet arī pārveidot pilsētas, pievienojot zaļumus pilsētvidei, uzlabojot gaisa kvalitāti un pazeminot temperatūru.

Izmaiņas notiek arī strukturālajā līmenī. Arī izstrādē un izmantošanā ir daudz jaunu būvmateriālu veidu, kurus varētu plašāk pieņemt, lai aizstātu pašlaik izmantojamos augstas emisijas energoietilpīgos materiālus. Viens piemērs ir šķērslaminēti un līmēti kokmateriāli, kurus var izmantot būvniecībā tērauda siju vietā. Viens no visaugstākā profila projektiem, kas līdz šim ir izmantojis šo tehnoloģiju, ir Mjøstårnet ēka Brummendal, Norvēģijā. Tā ir 18 stāvu koksnes konstrukcija, kas sasniedz 85,4 metru augstumu. Latvijas Televīzijas ēka ir 87,75 metrus augsta, taču atšķirībā no Mjøstårnet tai nav piebūvēts peldbaseins.

Ne visus projektus var realizēt bez betona un tērauda, bet tiek izstrādātas jaunas ražošanas metodes, kas var padarīt arī tos “zaļus”. Nozīmīgs piemērs ir būtiska tērauda ražošanas pārorientēšana uz tieši samazināto dzelzs ražošanas procesu. Aptuveni 5% no pasaules tērauda jau ir izgatavoti, izmantojot “tieši samazinātus dzelzs” (DRI) procesus, kam nav vajadzīgs koks, un parasti tiek izmantots ūdeņradis un CO (iegūts no metāna vai oglēm). Ja DRI procesu vēl vairāk uzlabo, tikai izmantojot zaļo ūdeņradi un atjaunojamu elektroenerģiju elektriskajām loka krāsnīm, CO2 emisijas varētu samazināt līdz 50 kilogramiem vai mazāk uz tonnu tērauda, kas varētu samazināt emisijas 97% apmērā salīdzinājumā ar tradicionālo ražošanas metodi, kura dominē šodien. Uzņēmumi Eiropā, Ķīnā un Austrālijā jau attīsta šādas ražotnes, un 2025. vai 2026. gadā tās atvērs vairākas.

Tas nekādā ziņā nav izsmeļošs saraksts, un daži no šiem risinājumiem nebūt nav plaši pieņemti, bet tās ir šāda veida izmaiņas, kas palīdzēs mums nākotnē arvien vairāk apdzīvot gandrīz nulles emisijas ēkas (nZEB). Ir vērts norādīt, ka mēs jau esam ceļā uz to Rīgā, kur Verde projekts Skanste, kas tuvojas noslēgumam, būs pirmā nZEB biroja ēka pilsētā.

Kaut gan lielākā uzmanība tiek pievērsta spīdīgajam un jaunajam, galu galā lielākās atšķirības nāks ar to, kā tiks pielāgots tas, kas jau ir, lai kalpotu nākotnes mērķiem. Lai gan pirms 1990. gada tika uzbūvēti 75% no ES ēku krājuma, tiek pieņemts, ka līdz 2050. gadam vēl tiks izmantoti 80-85% esošo ēku krājumu. Pašreiz galvenā prioritāte būs esošo ēku renovācija, un paredzams, ka ikgadējie renovācijas tempi būtiski pieaugs. Pašlaik atsevišķās dalībvalstīs šie rādītāji svārstās no 0,4% līdz 1,2%, bet turpmākajos desmit gados tiem vajadzētu palielināties krietni virs 2%, lai līdz 2050. gadam panāktu gandrīz 80% esošo ēku renovāciju.

Latvijā mērķi ir tikpat vērienīgi. Neraugoties uz esošo ēku uzkrājumu vecumu, kvalitāti un amortizāciju, kas, iespējams, nozīmē, ka 30% dzīvojamo ēku un 10% nerezidējošo ēku nebūs piemērotas renovācijai, joprojām ir pārsteidzošs to ēku skaits, kuras tiks renovētas:

Avots: Latvijas nacionālā ilgtermiņa renovācijas stratēģija, 2020

Kā jebkuram procesam, vienmēr pastāv būtiski finanšu, sociālie un regulējoši šķēršļi, kas palēnina pārmaiņu gaitu.

No finanšu perspektīvas raugoties, gan ieguldītājiem, gan finansistiem pašlaik nav visaptverošas dzīves cikla perspektīvas uz šiem renovācijas projektiem. Lielas sākotnējās izmaksas, kas nepieciešamas renovācijai, ilgs atmaksas laiks, kas kavē ieguldījumus, un finansējuma iespēju trūkums rada problēmas, kas palēnina to renovācijas projektu skaitu, kuri faktiski saņem nepieciešamo finansējumu.

Sociālie šķēršļi var būt tikpat sarežģīti. Joprojām trūkst zināšanu un izpratnes par ēkas aplokšņu renovācijas finansiālajiem un ilgtspējīgajiem ieguvumiem, kā arī par to, kā tas ietekmē kvalitatīvu uztveri, funkcionalitāti, nekustamā īpašuma vērtību utt. To vēl vairāk saasina fakts, ka lielu daļu no ēku fonda veido daudzdzīvokļu ēkas ar vairākiem īpašniekiem, kuriem jāpanāk vienošanās, lai šie projekti notiktu.

Svarīgi ir arī reglamentējoši šķēršļi. Laikposmu izmaksas un pūles, kas saistītas ar nepieciešamo būvatļauju saņemšanu, lai atjaunotu ēku aplokšņu maksājumus, negatīvi ietekmē un attur dažus pat mēģinājumus. Ar arhitektūru saistīti noteikumi, kas neļauj mainīt vēsturiskās fasādes vai logu rāmjus, ievērojami ierobežo iespējamos ēku aplokšņu renovācijas risinājumus.

Taču tuneļa galā kaut kāda gaisma ir. Saskaņā ar kvantitatīviem apsekojumiem lielākā daļa māju īpašnieku ir ieinteresēti piedalīties daudzdzīvokļu namu energoefektivitātes paaugstināšanas programmā, ja to līdzfinansē ES.

Tāpat kā vairumā gadījumu, finansiālie stimuli veicinās šo izmaiņu pieņemšanu. Īpašumu pircēji jau tagad ir gatavi maksāt vairāk par energoefektīvākām mājām, lai varētu izmantot nākotnes izmaksu ietaupījumus un nekustamā īpašuma vērtības uzcenojumu. Tam pretēji, daudzi esošie īpašumi netiks uzskatīti par nākotnei piemērotiem, un būs jāņem vērā ievērojama to vērtības atlaide.

No ieguldītāju viedokļa uzlabojumi neapstājas pie paaugstinātas efektivitātes un ilgtspējības. Precīzāki rīki un dati līdzekļu pārvaldītājiem ļaus vieglāk salīdzināt īpašumus, portfeļus un darbības rezultātus. Labāki dati piesaistīs vairāk kapitāla ar zemākām kapitāla izmaksām.

Ieguldījumi ar ilgtspējīgumu tagad nozīmē zemākas izmaksas ilgtermiņā. Pat ja tikai sāk ar dažiem trīskārši stiklotiem logiem.


No žurnāla Forbes materiāliem (Nr.32, maijs 2022)