Ceļā uz 1836 kilometru atklāšanu 21.jūnijā

Sandra ir viena no pieredzējušākajām un entuziastiskākajām 1836 ceļa izpētes gājienu dalībniecēm. No līdzšinējiem 38 gājienu posmiem apkārt Latvijai viņa bijusi 21 – teju visos, kopš par akciju uzzināja. Ne visi gājieni Sandrai bijuši viegli paveicami, jo nereti ir līdzsvara traucējumi. Taču satiktie cilvēki un ceļā redzētais jaunajai sievietei licis došanos pārgājienos iemīļot tik ļoti, ka viņa šādā veidā nolēmusi pavadīt arī savu atvaļinājumu, noejot tos 1836 ceļa posmus, kuri vēl palikuši neiepazīti. Un viņa noteikti būs arī viena no akcijas Izgaismo Latviju dalībniecēm 21.jūnijā.

Par fonda 1836 rīkotajiem gājieniem Sandra uzzinājusi nejauši. „Strādāju par auklīti un pirms diviem gadiem vienā no šiem gājieniem bija devusies manis auklējamā bērna mamma. Viņa bija pievarējusi tikai vienu no abām gājiena dienām, jo lija lietus, un gumijniekos neveiksmīgi samocīja kāju. Man jautājot, kas kājai par vainu, par gājieniem arī uzzināju. Pēc tam, gluži kā kāda zīme, informācija par pasākumu sāka nākt no visām pusēm – neiet nebija variantu,” viņa stāsta. 

Pēc pirmā gājiena, kā Sandra saka, „bijis āķis lūpā”. „Neskatoties uz to, ka ejam visi kopā, katram šis ceļš ir savs un pieredze individuāla – tas arī ir tas, kas man gājienos vislabāk patīk. Ja gribas pabūt vienam, to var darīt, ja tieši otrādi – var parunāties ar kādu, iepazīties un uzklausīt interesantus stāstus. Katrs no gājieniem ir bijis ar kaut ko unikāls, katrā ir savi mazie ceļa pārsteigumi. Šeit ir fantastiska atmosfēra un iespēja iepazīt Latviju pa īstam, baudot dabu.”

Augustā Sandra individuāli plānojusi apgūt vēl nenoietos 1836 ceļa posmus, virzoties pretim mērķim – gar robežu apiet visai Latvijas teritorijai. „Šobrīd plānoju, ka iešu divas nedēļas, atkarībā no tā, cik labi veiksies un kādi būs laikapstākļi. Palikšu teltī – tas ir gan foršs piedzīvojums, gan lētāk, nekā paliekot viesu namos.”

Par vienu no lielākajiem iedvesmas avotiem iešanai Sandra uzskata gājienos sastapto 80 gadus veco Maigu, kura, neskatoties uz savu vecumu, neizlaiž gandrīz nevienu 1836 ceļa izpētes gājienu un joprojām arī strādā pašas ģimenei piederošā aptiekā. „Kad Maiga uzņemot savu tempu, viņu noķert nevar neviens,” smej Sandra.

Jautāta par interesantāko piedzīvojumu gājienu laikā, Sandra atminas gājienu Aizvīķi – Gramzda - Priekule. „Tā reize man palikusi spilgtā atmiņā – todien bija pārsteigums pēc pārsteiguma. Kādā brīdī ceļš veda pa vecām dzelzceļa sliedēm, tālāk bija nobērums un jāiet pāri nelielam purviņam. Man nepatīk kukuržņi – es tos pāriet varu, bet bērnībā pārslimotās slimības rezultātā man palikuši līdzsvara traucējumi un nelīdzenumu pārvarēšana var prasīt ilgāku laiku. Todien ceļabiedri mani pārsteidza – atņēma somu, paņēma pičpaunā un ciņiem pārnesa pāri. Es pat negaidīju! Prātā palikusi tā fantastiskā sajūta, ka tevi nes un sajūta gluži kā lidojot. Tā mani neviens nav nēsājis nebija kopš bērnības,” viņa atceras.

Sandra stāsta, ka, neskatoties uz lielisko pašas pieredzi, līdzcilvēkus gājienos piedalīties viņa pierunāt necenšoties – tik vien kā pastāstot, ka tādi notiek. Viņasprāt, pie šāda lēmuma katram jānonāk pašam. Tāpēc, kad sarunas noslēgumā taujāju, kāpēc būtu vērts piedalīties 1836 gājienos apkārt Latvijai, Sandra ir īsa un lakoniska: „Tas gluži vienkārši ir labi un pilnvērtīgi pavadīts laiks!”