Kas notiek ar degvielas cenām

2022. gada 18. aprīlis

PAULS MIKLAŠEVIČS,
BluOr Bank klientu aktīvu pārvaldīšanas direktors


2022. gada 24. februāris, plkst. 05.36

Es pamodos tumsā un paskatījos laiku telefonā. 05.36. Par agru. Labāk jau mēģināt pagulēt vēl kādu stundu. Ieraduma vadīts, atvēru investīciju lietotni, lai uzzinātu, kas notiek ar finanšu tirgiem. Jēlnaftas cenas – gan Brent, gan West Texas Intermediate bija pieaugušas par 6% kopš vakardienas. Tagad biju jau pavisam nomodā. Es zināju, ka bija tikai viens iemesls, kāpēc cenas varēja tik strauju pieaugt vienā naktī: Putins iebruka Ukrainā. Es klusi iegāju viesistabā, cenšoties nepamodināt guļošo sievu un bērnu, un ieslēdzu televizoru. Manas bailes apstiprinājās. Atlikušo rīta daļu pavadīju, lūkodamies ziņās. Uzlecošās saules gaisma sāka piepildīt istabu, bet pasaule bija kļuvusi daudz tumšāka.

Mans bijušais kolēģis savulaik bija galvenais ekonomists lielā Latvijas bankā. Viņš gatavoja regulārus Latvijas un pasaules tirgu ekonomikas apskatus, kurus prezentējām saviem klientiem. Nereti es viņam jautāju, vai ir bijušas kādas interesantas atsauksmes no auditorijas par viņa jaunāko prezentāciju. Neatkarīgi no tā, par ko viņš runāja vai kādu informāciju sniedza, pirmais jautājums vienmēr bija - “kas notiek ar naftas cenām?”.

Nav pārsteidzoši, ka benzīna un dīzeļdegvielas cenu straujā kāpuma dēļ, kas noticis kopš Krievijas karaspēka iebrukuma Ukrainā, mūsu valsts autovadītāju vidū valda dusmas un neticība. Mums patīk braukt ar automašīnām, bet nepieciešamība maksāt vairāk benzīntankā izraisa lielu sašutumu.

Pērn ap šo laiku 95E benzīns maksāja ap 1,25 eiro litrā. Tagad viņi spiež 2 eiro par litru. Kā tas ir iespējams? Par ko mēs maksājam? Kā mūsu valdība var ļaut normāliem cilvēkiem šādi ciest?

Vispirms apskatīsim, no kā veidojas cena, ko maksājam uzpildes stacijā.

Neste savā tīmekļa vietnē apgalvo, ka cena, ko viņi maksā piegādātājiem par faktisko degvielu, veido 40% no cenas, ko maksā patērētāji. 7% iet uz mazumtirdzniecības darbībām. Pārējie 53% ir nodokļi.

Kā norādīts Virši-A tīmekļa vietnē, 45% no cenas uzpildes stacijā ir degvielas izmaksas. Viņu mazumtirdzniecības operācijas veido 10%, bet 45% iet uz nodokļiem.

Mums ir salīdzinoši augsti nodokļi, bet tie ir zemāki nekā vairākās citās ES valstīs.

Zemāk redzams, kā degvielas cena Latvijā ir salīdzināma ar pārējo ES:

1. attēls (Latvija salīdzinājumā ar Eiropu)

Atšķirības galvenokārt ir saistītas ar nodokļiem.

Nodokļi kalpo diviem galvenajiem mērķiem: ieņēmumu gūšana valdībai un uzvedības veicināšana vai atturēšana. Eiropa un Latvija ir pieņēmušas apzinātu lēmumu par augstākiem degvielas nodokļiem, lai braukšana būtu dārgāka, mudinot cilvēkus meklēt videi draudzīgākas transporta alternatīvas. Tādējādi nodokļi Eiropā veido daudz lielāku degvielas cenu daļu nekā citur attīstītajā pasaulē – īpaši ASV.

Lai gan veiksmīgi politiķi Eiropā vēlas turpināt ievērot “zaļo programmu”, benzīna cenu kāpumi var kaitēt patērētāju tēriņiem un uzticībai citās ekonomikas nozarēs. Tāpēc ir sagaidāms, ka tie, kas nav pie varas, varētu izmantot tādas iespējas kā šī, lai piebalsotu dusmīgajam pūlim un pieprasītu samazināt degvielas nodokļus.

Šāda rīcība ir tieši pretēja tam, kas būtu jādara pašreizējā vidē. Kāpēc? Jo tas neatrisina galveno problēmu: pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Pircēju subsidēšana, samazinot nodokļus un neveicinot lielāku piedāvājumu, ir tuvredzīgs manevrs, kas tikai stiprinās šo virzienu uz vēl augstākām cenām nākotnē.

Jebkurā funkcionējošā tirgū cenu nosaka piedāvājums un pieprasījums. Krievijas karaspēka iebrukums Ukrainā ir radījis haosu cenu ziņā saistībā ar piegādēm. Pircēji reaģēja uz noteiktības trūkumu, piedāvājot visas pieejamās piegādes, uz kurām neattiecas sankcijas. Cenu šoks ir skāris ikvienu degvielas piegādes ķēdes sastāvdaļu. Kā vienmēr, tas tiek nodots tālāk patērētājam.

Tātad, kas notiek tālāk? Lai saprastu pašreizējo benzīna cenu stāvokli, ir jāaplūko jēlnaftas tirgus pamatā esošā dinamika un nesenā vēsture, un jāsaprot, ka Putina iebrukums Ukrainā ir tikai jaunākais – kaut arī ļoti nopietns kaitējums, ko viņš radījis daudz lielākā spēlē nekā šis nesenais naftas cenu kāpums.

Pirms diviem gadiem naftas cenas bija negatīvas. Tam bija divi galvenie iemesli. Acīmredzamākais iemesls bija ar Covid-19 saistītais negatīvais šoks pasaules ekonomikai un līdz ar to arī naftas pieprasījumam. Cenas kļuva negatīvas, jo ražotājiem bija jāmaksā, lai izkrautu pārprodukciju.

Tomēr daudzi bieži aizmirst, ka tieši tajā brīdī, kad pasaule sāka apzināties Covid-19 nopietnību, Krievija uzsāka cenu karu ar saviem iepriekšējiem partneriem Saūda Arābiju un OPEC.

Kopš 2016. gada Krievija un OPEC (The Organization of Petroleum Exporting Countries – Naftas eksportētāju valstu organizācija) bija izveidojušas neformālu aliansi, kurā viņas vienojās par savstarpējām naftas ražošanas kvotām, mēģinot pārvaldīt naftas cenas. OPEC pastāvēšanas iemesls vienmēr ir bijis naftas krājumu kontrole. To darot, viņi varēja uzturēt salīdzinoši augstas un stabilas naftas cenas. Krievijas pievienošana padarīja viņus varenākus nekā jebkad agrāk.

Šīs jaunās alianses, ko sauc par OPEC+, pamatojums tika formulēts, reaģējot uz neseno milzīgo ASV naftas ieguves jaudu pieaugumu saistībā ar slānekļa naftas resursu attīstību.

Slānekļa naftas ražošana ietver iežu sašķelšanu, lai iegūtu naftu no grūti iegūstamajiem slāņiem. Pirms hidrauliskās sašķelšanas tehnoloģijas attīstības ASV naftas ieguve nepārtraukti samazinājās kopš 70. gadu sākuma. Bet, sākot no aptuveni 2012. gada, ASV naftas ražošana sāka pieaugt un piesaistīt miljardus investoru kapitāla. Ražošanas pieaugums ASV izraisīja naftas cenu samazināšanos, un tas nopietni ietekmēja OPEC un Krievijas ieņēmumus.

OPEC tika dibināta 1960. gadā. Kopš tā laika OPEC ir noteikusi ražošanas kvotas saviem biedriem tikai tāpēc, lai tās biedri diezgan regulāri pārsniegtu kvotas, lai iegūtu vairāk ieņēmumu no naftas. Kvotu pārkāpējus vienmēr disciplinēja Saūda Arābija, kas likumīgi varēja draudēt pārspēt visus ražošanā un kā soda veidu pazemināt naftas cenas. Apzinoties savus “maldu ceļus”, mazāks OPEC loceklis patiesi atvainojās un solīja to vairs nedarīt. Tad viņi lidoja atpakaļ ar savu svītu no sanāksmēm Vīnē – iespējams, caur Parīzi vai Londonu, lai iepirktos un apciemotu savus baņķierus – un atgriezās mājās ar tikko iegādātajām privātajām lidmašīnām. Un tad viņi atkal atgriezās pie maldināšanas un pārmērīgas ražošanas.

Neviens īsti nevarēja stāties pretī Saūda Arābijas ražošanas ziņā, līdz organizācijai pievienojās Krievija. Tātad, kad Krievija nāca klajā un paziņoja, ka tā neievēros iepriekš saskaņoto kvotu, Saūda Arābija nolēma izmantot klasisko spēļu teorijas manevru un arī palielināt jēlnaftas ieguvi. Tas notika tieši brīdī, kad pasaule ienāca visu laiku lielākajā ekonomiskajā šokā, ko izraisīja Covid-19 uzliesmojums. Tieši pēc tam, kad abas valstis bija uzsākušas milzīgu naftas ieguves pieaugumu, gan Saūda Arābija, gan Krievija bija spiestas, tā sakot, “aizgriezt krānus”, jo naftas pieprasījums izzuda šīs vērienīgās globālās epidēmijas dēļ.

Bet te ir tā lieta: jēlnafta, patiesībā, nenāk no “krāna”, ko var viegli atgriezt un aizgriezt. Krievijas un Saūda Arābijas gadījumā tā tiek sūknēta no masīviem naftas laukiem, kas ir nobrieduši un ļoti jutīgi pret spiediena izmaiņām. Tas nozīmē, ka liels īstermiņa ražošanas pieaugums apdraud potenciālo ražošanu nākotnē. Un otrādi, atradņu slēgšana samazina ražošanas jaudu, ja tās tiek atkārtoti atvērtas. Tāpēc, dramatiski palielinot un pēc tam pārtraucot piegādes ļoti īsā laika periodā, Saūda Arābija un Krievija ir izmantojušas sliktāko iespējamo darbību kombināciju, lai negatīvi ietekmētu to turpmāko spēju ražot naftu.

Kamēr tas notika, bankrotēšana plosījās cauri ASV slānekļa naftas tirgum. Jau kādu laiku bija skaidrs, ka slānekļa ražošana nav tik ilgtspējīga vai rentabla, kā investoriem lika ticēt, bet naftas cenu kritums neatstāja šaubas, ka neatkarīgi no tā, cik mazs kapitāls paliek, jāsteidzas izkāpt no kuģa. Tas izraisīja vēl nebijušu akcionāru bagātības iznīcināšanu un ievērojami samazināja naftas ieguvi ASV.

Pagājušā gada beigās kļuva skaidrs, ka globālais pieprasījums pēc naftas bija atsācis spēcīgu augšupejošu tendenci un bija augstāks nekā pirms Covid-19. Tomēr, neskatoties uz pieaugošajām OPEC ražošanas kvotām un jēlnaftas cenām, kurām vajadzētu mudināt neatkarīgus ASV naftas uzņēmumus palielināt piegādes, ražošana neatbilda pieprasījumam. Tas izraisīja cenu pieaugumu.

Šā gada februāra sākumā OPEC+ pat publicēja interesantu statistiku: dalībnieku atbilstība bija 120,8%. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka, tā kā cenas jau bija sasniegušas augstāko līmeni pēdējo astoņu gadu laikā, organizācija, kas ir bēdīgi slavena ar kvotu pārkāpšanu, nav spējusi saražot pietiekami daudz jēlnaftas, lai izpildītu kvotas, nemaz nerunājot par viņu iecienītāko darbību: gūt pārmērīgus ienākumus no pārmērīgas ražošanas. 

Kurp mēs virzāmies tālāk?

Goldman Sachs vidējais Brent jēlnaftas mērķis ir 135 USD par barelu 2022.gadā un 115 USD par barelu nākamajam gadam ar “augšupvērstiem riskiem”. Kad es rakstu šo komentāru, Brent jēlnafta tirgojas par 103 USD jeb 93 EUR par barelu, jau sasniedzot maksimumu 139,15 USD jeb 127,93 EUR.

Goldman Sachs atzīmē, ka iepriekšējās 1980.gada naftas krīzes laikā mājsaimniecību maksimālie izdevumi naftas produktiem Francijā kā ienākumu daļa bija 4,7%. Tas ir par 72% vairāk nekā pagājušā gada decembrī. Viņi arī norāda, ka “šāda līmeņa sasniegšanai šodien jau būtu nepieciešams palielināt pašreizējās mazumtirdzniecības degvielas cenas par 33% no €2,10/Ltr līdz €2,8/Ltr (+72% no decembra cenas €1,63/ltr)”.

Degvielas mazumtirdzniecības cenas Latvijā ir par aptuveni 0,10 eiro lētākas par litru nekā Francijā zemāku nodokļu dēļ. Tādējādi teorētiski mēs varam sagaidīt, ka maksimālais cenu līmenis būs līdz 2,70 eiro par litru 95E benzīna, pirms politiķi visā Eiropā padosies tautas protestiem un samazinās nodokļus, lai kompensētu augstākas jēlnaftas cenas.

Tiem, kas apgalvo, ka augstākas naftas cenas Eiropā rada ekonomiskas sāpes un ciešanas, es jūs atstāšu ar šo statistiku: 2020. gada ceturtajā ceturksnī Krievijas naftas eksports dubultojās no 16 miljardiem līdz 32 miljardiem dolāru. 16 miljardi USD ceturksnī ir 64 miljardi USD gadā.

Tajā pašā gadā Krievijas militārais budžets bija 62 miljardi USD.

Tuvākajā nākotnē nafta paliks pasaules ekonomikas dzīvības spēks, piedāvājums turpinās cīnīties, lai neatpaliktu no pieprasījuma, un cenas pieaugs līdz pieprasījums tiks iznīcināts.
Sāpīgi būs, taču mēs nedrīkstam aizmirst par drošu enerģētisko nākotni, kuru vēlamies veidot. Ja degvielas cenu pieaugums izrādīsies mūsu paaudzes lielākā cīņa, vēsture mūs vērtēs kā ļoti laimīgus cilvēkus.


No žurnāla Forbes materiāliem (Nr.31, aprīlis 2022)