Futbola faniem šī vasara ir karsta

Pasaules futbola fani jau šobrīd kāri seko visām ziņām par un ap gaidāmo čempionātu. Jūnijs karsts būs arī sporta žurnālistiem un komentētājiem. Viņu vidū - arī Edmundam Novickim, kurš dosies uz Krieviju, lai trīs nedēļas baudītu augstākās klases futbolu un vienlaikus pavērotu sportisko procesus ne tikai Maskavā un Sanktpēterburgā, bet arī tālajā Ņižņijnovgorodā, Samārā un Kazaņā. Savā atvaļinājumā un ārpus darba bankas finanšu analītiķis Edmunds Novickis pārtop par futbola apskatnieku un ir pateicīgs BlueOrange, kas atbalsta savu darbinieku dažādos hobijus un iespēju izvēlēties tam atbilstošu atvaļinājuma laiku. Tāpēc futbola līdzjutējiem varam piedāvāt Edmunda Novicka personalizētas piezīmes pirmsčempionāta gaisotnē.

Divus lielos futbola turnīrus jau esmu apmeklējis - 2012. gadā Polijā un 2016. gadā Francijā. Abas reizes tie bija Eiropas čempionāti, bet tagad pirmo reizi došos uz Pasaules kausa izcīņu – šis sporta notikums man sagādājis vislielākās emocijas jau kopš bērnības! Vienmēr esmu skaitījis gadus, mēnešus, dienas un stundas līdz to sākumam. Tieši šī pasākuma retums - vienreiz četros gados - ir viens no iemesliem, kāpēc īsti futbola fani šos turnīrus atceras uz mūžu.

Man patīk ne tikai pats futbols, spēle kā tāda, bet arī viss apkārt notiekošais. Tikai esot klātienē, atrodoties šo futbola svētku virpulī, var saprast, ka futbols ir kas vairāk par 90 minūtēm un rezultātu uz tablo. Futbols ir arī līdzjutēju pūļu “marši”, karogi, kolorīti tērpi, nokrāsotas sejas, talismani, īpatnēji aksesuāri, dziesmas, humors, bravūra, spontānas iepazīšanās, dažnedažādi rituāli. Un kas tik nenotiek pēc spēlēm! Uzvarētāju prieka izpausmes, piekliegti metro, kāju rībināšana vilcienā un citas emociju izpausmes. Galvenais, ar retiem izņēmumiem, ka valda brīnišķīga, draudzīga atmosfēra. Cilvēki, no ikdienas rūpēm izrāvušies uz svešu valsti, atbalsta iemīļoto futbola komandu un lieliski pavada laiku.

Ja pirms diviem gadiem Francijā šur tur traucēja valodas barjera (plaši zināms par franču vīzdegunību un neraušanos apgūt angļu un citas valodas), tad Krievijā šajā ziņā būs vienkāršāk. Taču tur būs citas grūtības. Lielākais izaicinājums – šo triju nedēļu laikā spēt raiti tikt galā ar loģistikas jautājumiem, spēt nogādāt sevi noteiktajā laikā un vietā, lai pagūtu uz visām iecerētajām spēlēm. Jā, Krievija būs parūpējusies par bezmaksas vilcieniem pirms un pēc spēlēm, taču ne visi virzieni būs “nosegti” – diez vai organizatori varēja iztēloties, ka būs tādi trakie, kuri bez maz vai katru dienu gribēs redzēt citu spēli aizvien jaunā pilsētā. Mūsu maršruti ir saplānoti krustām šķērsām, un nereti būs jāveic 13 stundu pārbraucieni ar vilcienu, lai visur pagūtu.

Tāpat īpašs izaicinājums būs arī naktsmītņu atrašana – FIFA mūs, rakstošos, apstiprināja ļoti vēlu, un tas nozīmē, ka labākie varianti jau ir “aizsisti”, turklāt lieki teikt, ka viesnīcu cenas šādu pasākumu laikā “uzlido debesīs”. Bet mums nav nekāda stresa – latvietis vienmēr izgrozīsies!

Kad rakstu šīs rindas, vēl nezinu, vai FIFA piešķirs mums visas kārotās spēles. Šobrīd ir akceptētas 12 no 14 pieteiktajām grupu turnīra spēlēm (jā, tas nozīmē futbola vērošanu par brīvu!), kas jau nav maz. Kā krāšņākās varu nosaukt Vācija–Meksika Maskavā (Lužņikos), Argentīna–Horvātija Ņižņijnovgorodā, Krievija–Urugvaja Samārā. Ļoti ceru, ka iedegsies zaļā gaisma arī Argentīnas – Islandes un atklāšanas spēlei.

Tiesa, iepriekš esmu pārliecinājies, ka ne vienmēr izlašu nosaukums un nominālais spēks garantē lielāko baudījumu. Ir reizes, kad tiekas it kā viduvējas, pelēcīgas izlases, bet to fani spēj sagādāt tādus futbola svētkus, ka tie paliek spilgtākā atmiņā nekā “glamūrīgie” mači. Joprojām uzmetas zosāda, atceroties emocionālos albāņu un ziemeļīru līdzjutējus Francijā – tas bija kosmoss! Skaidrojums pavisam vienkāršs – dalība tādā futbola forumā “mazos” aizkustina daudz vairāk, līdz sirds dziļumiem, kamēr “lielajiem” tā ir pierasta lieta, un viņi ne vienmēr līdz galam to novērtē.

Tāpēc arī šoreiz ar nepacietību gaidu “tikšanos” ar debitantu islandiešu un panamiešu līdzjutējiem, kā arī tādas spēles kā, piemēram, Maroka–Irāna Sanktpēterburgā un Senegāla–Kolumbija Samārā. Vienīgi pagaidām nespēju iztēloties, vai no tālām pasaules zemēm līdzjutēji sabrauks tikpat kuplā skaitā, kā tas ir Eiropas čempionātā, kad viss ir rokas stiepiena attālumā.

Pēc 12-14 grupu turnīra spēlēm 15 dienu laikā plānots Krievijā palikt vēl uz nedēļu, lai kaut nedaudz nogaršotu arī “saldo krējumu”, respektīvi, izslēgšanas spēles, kur likme jau būs pavisam augsta. Tāpēc šeit vairāk sagaidu ne tikai futbola svētkus un pozitīvās emocijas, bet arī īstu spriedzi, fanu “nagu graušanu”, “matu plēšanu” un, jā, arī gaužas asaras. Jo, kā saka, futbols - tā nav cīņa uz dzīvību un nāvi, tas ir kas vairāk!

Savā triju nedēļu atvaļinājumā transformēšos par futbola “vēstnesi” - manas publikācijas un video būs atrodami Latvijas lielākajā sporta portālā Sportacentrs.com, taču šai laikā neaizmirsīšu arī par saviem kolēģiem BlueOrange – atrodoties Krievijā, centīšos nosūtīt kādu video sveicienu.