Marts bija briesmīgs mēnesis. Covid-19 straujā izplatīšanās radīja sarežģījumus visām struktūrām, kas nosaka mūsdienu pasaules dienaskārtību — valdībām, veselības aprūpes sistēmām, finanšu tirgiem, mūsu savstarpējai uzticībai visvienkāršākajā mijiedarbībā citam ar citu un, jā, pat mūsu Netflix joslas platumam. Pēdējā mēneša laikā mēs esam uzzinājuši par vīrusa eksponenciālo izplatīšanās līkni vairāk, nekā jebkad būtu varējuši iedomāties. Varbūt kādu dienu es atsaukšos uz šajā laikā gūto pieredzi, grafikos atainojot ieguldījumu portfeļu saliktā pieauguma intensitāti, bet ne šobrīd.

Universitātē es studēju ekonomiku un literatūru. Divdesmit gadu pieredze darbā kapitāla tirgos man ir iemācījusi, ka ekonomistu apsvērumi ir racionāli pamatoti, bet, kā Hamlets sacīja savam racionālajam draugam Horācijam: “Jo debess telpā un virs zemes, draugs, / Daudz, par ko zinātne pat nesapņo,” [Hamlets ((1.5.167-8)]. Ekonomikā pastāv ievērojama atšķirība starp teoriju un praksi. Pagājušajā mēnesī tas pierādījās, kā nekad iepriekš gandrīz 90 gadu ilgā laikposmā. Ekonomikas teorija balstās uz racionālu lēmumu pieņemšanu. Kapitāla tirgi mums ik pa laikam atgādina, ka to darbības principi pilnībā nesakrīt ar reālo pasauli. Turklāt uz kapitāla tirgiem nepavisam nevar paļauties bināru iznākumu prognozēšanā. Ir grūti domāt par varbūtībām, kad pasaule dzīvo bailēs, kādas nav izjustas nekad iepriekš un, cerams, netiks izjustas nekad vairs. Cerams, ka tā. Tomēr es neesmu virusologs, tāpēc atgriezīsimies pie ekonomikas.

Klasiskās ekonomikas teorijai ir pilnīga taisnība par piedāvājuma un pieprasījuma spēku. Mēs veltām lielu vērību piedāvājuma un pieprasījuma analīzei un šo abu faktoru ietekmes izvērtēšanai uz mūsu ieguldījumu portfeļiem, un martā mēs bijām liecinieki to milzīgajai varai. Izplatoties ziņām par iespējamu ekonomikas lejupslīdi, plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņas par cilvēkiem, kas nereālos daudzumos izpērk tualetes papīru (milzīgs pieprasījuma pieaugums!) — tik lielos apjomos, ka reizēm šķita, ka notiek pavisam cita veida “veselības krīze”. Pircēji masveidā izpirka krājumus līdz pilnībā tukšiem plauktiem.

Savukārt kapitāla tirgos lielos apjomos piedāvājumā bija vērtspapīri (cita veida papīrs), bet nebija pircēju. Visspilgtāk šādu pircēju un pārdevēju nelīdzsvarotību ilustrē vairāku pasaulē lielāko un likvīdāko obligāciju ETF fondu tirgošana ar milzīgām atlaidēm no to neto aktīvu vērtības un to strukturālā nelīdzsvarotība, kā tam, racionāli domājot, nevajadzētu būt. Ne tikai pateicoties brīvajam tirgum, kādu laiku vienkārši bija vairāk pārdevēju nekā pircēju… Tomēr, līdzīgi kā mūsu iecienītāko tualetes papīra tirgotāju plaukti atkal ir piepildīti, arī pircēji ir no jauna parādījušies, izlīdzinot milzīgās vērtspapīru cenu atšķirības. Tas tikai prasīja kādu laiku. Lai gan vairākumam finanšu aktīvu cenas joprojām ir daudz zemākas nekā tās bija pirms Covid-19 izplatīšanās ārpus Ķīnas, lielākajai daļai aktīvu cenas kopš 23. marta ir strauji atjaunojušās.

Tas ir skaidrojams ar daudziem aspektiem, un visbūtiskākie iemesli, kāpēc tirgi ir atjaunojušies, ir 1) ASV Kongresa apstiprinātā plašā krīzes novēršanas pasākumu pakete; un 2) Federālo rezervju apjomīgā bilances paplašināšana. Bagātākā pasaules valsts ir gatava aizstāvēties pret šo krīzi, ieguldot vēl nepieredzētu naudas daudzumu. Un kapitāla tirgos gūtā pieredze māca — nekad necīnies ar puišiem, kuri taisa lodes.

Līdz 2020. gada 23. martam tirgus kritums bija smagāks un noritēja straujāk nekā pieredzēts kopš 1931. gada septembra, un būtiska tirgus atgūšanās notika tikai nākamajā nedēļā. Tātad, — kas notiks tālāk? Kad šī vēsturiski nepieredzētā nestabilitāte noplaks? Diemžēl man nav atbildes uz šiem jautājumiem. Tomēr mēs īpaši sekojam tam, kā šīs krīzes laikā tiks pārvietoti vai pārveidoti svarīgākie spēles kauliņi un kā tas ietekmēs nākotnes atdevi dažādās aktīvu kategorijās.

Mēneša tirgus svārstīgums pēc kumulatīvām absolūtām procentuālo rādītāju izmaiņām (visu dienas ieņēmumu summa absolūtajās vērtībās kalendārā mēneša laikā)

Pirmkārt, procentu likmes ASV tuvākajā nākotnē saglabāsies zemas. ASV šogad 18% no valsts IKP velta šīs krīzes pārvarēšanai. Situāciju padara sarežģītāku arī lielais deficīts, kāds izveidojies Trampa administrācijas laikā. Augstākas likmes būtiski palielinātu valdības parāda finansēšanas izmaksas, un tas ir pēdējais, ko šī valdība varētu vēlēties. Tramps jau labu laiku runā par Federālo rezervju likmju pazemināšanu, un pašreizējā situācija vēlreiz apliecina teicienu “uzmanies, ko vēlies”. Apjomīgs valdības parāds parasti nogurdina investorus, taču ASV valdības parādzīmju pirkšana masveida apjomos pie pašreizējā zemā ienesīguma neliecina, ka investorus šobrīd pārāk uztrauktu valdības parāds. Papildus tam, zemu procentu likmju un masveida monetārās stimulēšanas pasākumu ietekmē samazinās riska aktīvu diskonta likme, kas nozīmē, ka kvalitatīvie riska aktīvi tiek tirgoti ar augstāku salīdzinošo novērtējumu nekā pirms šīs krīzes.

Masveida monetārās stimulēšanas pasākumi funkcionējošā ekonomikā parasti novestu pie inflācijas, ko tad galu galā novērstu ar augstākām likmēm. Taču valdība, kurai ir lieli parādi, nevēlas segt augstās parādu apkalpošanas izmaksas, tāpēc inflācijai būs jābūt diezgan pārliecinošai, pirms Federālās rezerves sāks rīkoties, un tad, iespējams, būs par vēlu, un mērenība vairs nebūs iespējama. Inflācija arī parocīgi devalvētu reālo pārfinansējamā vai nākotnē atmaksājamā parāda summu. Turklāt inflācija samazina rezervēs esošās naudas vērtību, tāpēc tā būtu vairāk jāiegulda reālos aktīvos, kuri saglabā savu relatīvo vērtību attiecībā pret bezseguma naudu. Visu šo notikumu īstenošanās laiku un sekundāro ietekmi pavisam noteikti nav iespējams precīzi prognozēt, taču, apzinoties šo vērā ņemamo pamatfaktoru sekas, varam rīkoties, pirms ir par vēlu, — nepieciešama ir tikai pacietība. Tā kā zelts tiek tirgots ar visaugstāko vērtību 8 gadu laikā, mēs arvien biežāk un biežāk dzirdēsim sašutuma pilnus viedokļus par bezseguma naudas bīstamību, un tas raksturo vēl vienu procesu, kas ir aizsācies.

Aktīvs, kura cena šobrīd pavisam noteikti nav 8 gadu augstākajā līmenī, ir t. s. “melnais zelts”. Pirms Covid-19 krīzes jēlnafta jau bija pārprodukcijas stāvoklī. Pasaules lielākie naftas ražotāji centās panākt savstarpēju vienošanos par piedāvājuma samazināšanu, bet tad pieprasījums pēc naftas noplaka pats par sevi, jo cilvēki vienkārši palika mājās. Piedāvājuma pārpalikums un straujš pieprasījuma kritums ir izraisījis ievērojamu cenu kritumu. Pagājušās nedēļas nogalē lielākie ražotāji vienojās par piegāžu samazināšanu. Lai gan sadarbības kontekstā šis darījums patiešām bija vēsturisks, tas galu galā izrādīsies nenozīmīgs, un tā vietā, lai stabilizētu naftas cenu, tas faktiski izraisīs tās papildu krišanos. Ražošanas apjomu samazinājums par 10 miljoniem barelu dienā tirgū, kurā piedāvājuma pārpalikums sasniedz 30 miljonus barelu, nerada līdzsvaru. Naivi būtu cerēt, ka valstis, kuras ir lielā mērā atkarīgas no naftas ražošanas ieņēmumiem un kurām jau agrāk bija raksturīga nosliece krāpties par piegādes kvotām, turpinās brīvprātīgi samazināt naudas plūsmas ilgākā laika posmā. Negaidiet drīzu naftas cenu atjaunošanos. Viss jēlnaftas produkcijas pārpalikums kaut kur ir jāuzglabā, un naftas tankkuģu fraktēšanas tarifi strauji kāpj (ierobežots īstermiņa piedāvājums, milzīgs pieprasījums).