Ko pagātne var pastāstīt par zaļās enerģijas nākotni
2020. gada 14. decembris
Pēteris Celms,
BlueOrange investīciju analītiķis
Kapitālisma stāsts ir stāsts par radošo iznīcināšanu.
Radošā iznīcināšana (kuru bieži min kā sistēmu kritizējošu koncepciju, īpaši mūsdienu ilgtspējības meklējumu kontekstā) ir rūpnieciskās transformācijas process, kuram ir raksturīga ekonomisko struktūru nemitīga iekšēja transformācija, noārdot ilglaicīgos ieradumus un paverot ceļu jaunām metodēm un tehnoloģijām. Būtībā nemitīga inovācija noved pie nemitīgas novecošanas.
Spilgtākais radošās iznīcināšanas piemērs ir pastāvīgās pārmaiņas informācijas tehnoloģiju (IT) sektorā. Viena no jaunākajām šīs parādības izpausmēm ir straujais Zoom, Microsoft Teams un citu videokonferenču un sadarbības rīku izmantošanas pieaugums pandēmijas laikā. Būtu grūti iedomāties, ka pirms gada par Zoom nezināja praktiski neviens, bet šobrīd tas jau tiek lietots kā darbības vārds. Šādas paātrinošas pārmaiņas ir fenomenālas, tomēr tas, vai šādi rīki „revolucionizē” to, kā mēs darām lietas (kur strādājam, vai dodamies uz darbu utt.), nav galvenais jautājums. Galvenais ir tas, ka jaunu rīku ieviešana un izmantošana pietiekami lielās cilvēku grupās mudina tos pašus cilvēkus rast jaunus šo rīku pielietošanas veidus, kuriem tie sākotnēji nebūt nebija paredzēti: tā notiek veco metožu un tehnoloģiju nomaiņa.
Šis apgalvojums ir patiess ne tikai attiecībā uz interneta vidi, bet arī uz ikvienu ekonomikas nozari, tomēr tā nozīmīgums enerģijas sektorā bieži paliek nepamanīts.
Tā tam nevajadzētu būt.
Mūsdienu civilizācija ir tāda, kāda tā ir, pateicoties nemitīgajām inovācijām enerģētikas jomā. Un tā tas ir bijis kopš pašiem pirmsākumiem.
Agrīnie rūpnieciskie procesi un industriālo pilsētu izaugsme neatlaidīgi palielināja pieprasījumu pēc malkas kurināmā. Kad izmaksas koksnes transportēšanai no arvien attālākām vietām kļuva arvien augstākas, sākās citu risinājumu meklējumi. Problēma kļuva tik akūta, ka Lielbritānijai nācās piespiedu kārtā pāriet no malkas kurināmā uz akmeņoglēm. Industriālā revolūcija, un lielā mērā arī citas inovācijas, kas tai sekoja, bija iespējamas, pateicoties akmeņogļu pieejamībai.
Sākotnēji, agrīnos industriālajos procesos akmeņogles tika izmantotas apkurei un tvaika dzinēju darbināšanai. Turpmākā inovācija — koksa izgudrošana — ļāva lēti ražot dzelzi lielos apjomos. Ar laiku tika ieviesti procesi, lai no dzelzs lēti saražotu tēraudu, ko izmantoja vēl jaudīgāku ar tvaiku darbināmu mašīnu būvēšanai, un tā tālāk. Viss, kas bija vajadzīgs, lai šī visaptverošā revolūcija aizsāktos, bija salīdzinoši neliela krīze malkas kurināmā pieejamībā.
18. gadsimta beigās tika atklāts jauns enerģijas resurss: kašalotu eļļa. Briti un amerikāņi sāka aktīvi medīt kašalotus, jo to eļļu izmantoja gan publisku vietu apgaismojumam, gan kā smērvielu. Uz šo dzīvnieku skeletiem tika uzbūvēta vesela industrija, līdz kuras sabrukumam pagāja aptuveni tikai 100 gadu. Ienesīgās nodarbes un augstā pieprasījuma apburtais loks teju iznīcināja vaļu populācijas. Bet vienlaikus aizsākās arī pirmie naftas ieguves darbi, kas kļuva par vēl vienu ienesīgu biznesu, barojot cilvēces ik gadu pieaugošo apetīti pēc enerģijas. Pateicoties inovācijām ķīmijas nozarē, kas ļāva ražot petroleju, kašalotu eļļas ieguve ilgtermiņā vairs nebija konkurētspējīga ar naftu. Pēc tam arī petroleju nomainīja jauns dominējošais enerģijas nesējs – elektroenerģija.
Vēsture sniedz vairākas mācības; minēšu tikai divas no tām:
1. Kad rodas nepieciešamība, zinātkāras personas atklāj jaunas iespējas nodrošināt vajadzīgo.
2. Šo jaunu iespēju atklāšanas sekas bieži ir plašas un neparedzamas, tās uztur radošās iznīcināšanas procesu.
Kā tas ietekmē investīcijas?
Raugoties pagātnē, liekas loģiski, ka enerģijas resursa maiņa, kam nepieciešama esošās ekonomikas infrastruktūras pārveidošana un kas ievieš inovatīvas tendences dažādās nozarēs, korelē ar ilgtermiņa biznesa cikla augšupejošo fāzi.
Pirmkārt, katrs jaunais enerģijas avots ne tikai ir jaudīgāks par iepriekšējo, bet ar laiku kļūst vēl efektīvāks, ražojot arvien vairāk enerģijas, lai nodrošinātu pieaugošo pieprasījumu pasaulē. Enerģijas plašā pieejamība bija dzinulis jaunu mašīnu attīstībai, automatizējot procesus un atbilstoši stimulējot lielāku enerģijas pieprasījumu. Jo lētāka kļūst enerģija, jo vairāk mēs vēlamies to patērēt.
Otrkārt, lai šāda veida pāreja notiktu, ir nepieciešamas ārkārtīgi apjomīgas investīcijas infrastruktūrā, lai spētu patērēt jaunā veida enerģiju. Tas likumsakarīgi ietekmē citus procesus — liela cilvēku skaita nodarbināšanu nepieciešamo tehnoloģiju attīstībā, infrastruktūras izbūvē un materiālu ieguvē, — ar caurmērā pozitīvu ietekmi uz ekonomiku. Un, kad enerģētikā parādās iespēja nopelnīt, sāk ieplūst investīcijas. To apliecina kaut vai Tuvo Austrumu piemērs.
Jaunu enerģijas avotu ieviešana vēsturiski ir prasījusi 50–75 gadus, jo pāreju no vienas energosistēmas uz citu kavē esošās, iedibinātās sistēmas inertums. Tomēr jautājums par šo pārmaiņu iznākumu vienmēr sākas ar vārdu „kad”, nevis „vai”, jo jaunais enerģijas avots neizbēgami rada jaunu investīciju un ekonomiskās attīstības vilni — ja tas ir efektīvāks veids, kā nodrošināt enerģijas pieprasījumu par zemāku cenu, tā izmantošana ir neizbēgama.
Piemēram, akmeņogļu rūpniecības nozares norietu ilgtermiņā ir veicinājuši nevis vides aizsardzības apsvērumi, bet gan dabasgāzes un, īpaši, efektīvu gāzes turbīnu izmantošana, kas ļauj saražot enerģiju daudz efektīvāk. Jā, vairākās valstīs politiķi apgalvo, ka izglābšot akmeņogļu rūpniecību, bet viņu pūles tikai paildzinās tās lejupslīdi.
Kur atrodamies mēs?
Godīgi sakot, mēs esam sastapušies ar nepieredzētu izaicinājumu — mums ir jāizveido energosistēma, kas ilgtermiņā būtu savietojama ar civilizācijas izdzīvošanu pie augsta enerģijas patēriņa. Mums nedraud energoresursu izsīkšana, tomēr mums ir jārod atbilde uz jautājumu, kā apmierināt enerģijas pieprasījumu ilgtspējīgā veidā. Atbildot uz šo jautājumu, Parīzes klimata nolīgumā ir noteikti ambiciozi mērķi (globālās ekonomikas neto izmešu samazināšana līdz nulles līmenim). Eiropas Savienība tiecas sasniegt oglekļa neitralitāti līdz 2050. gadam. Ķīna ir paziņojusi par saviem plāniem sasniegt šo mērķi 2060. gadā.
Šo mērķu sasniegšanai būs nepieciešamas neiedomājami lielas naudas summas. Eiropas zaļā kursa kopējās izmaksas līdz 2050. gadam tiek lēstas 7 triljonu EUR apmērā. Pagātnē jau ir pieredzētas apjomīgu infrastruktūras ieguldījumu programmu uzsākšana ekonomisko krīžu rezultātā, tieši kad ir nepieciešamība pēc stimula pasākumiem iedzīvotāju nodarbinātības veicināšanai. Politiskajiem līderiem ir jāņem vērā tas, ka saskaņā ar dažādām aplēsēm globālie oglekļa emisiju samazināšanas pasākumi varētu līdz 2050. gadam radīt līdz pat 100 miljoniem darba vietu pasaules mērogā, ar divkāršu globālā kopprodukta apjomu. Ņemot vērā vēl arī to, ka aizņemties nekad nav bijis izdevīgāk — attīstītajās valstīs procentu likmes ir ļoti zemas vai pat negatīvas, — pašreizējā vide ir ļoti labvēlīga investīcijām.
Tajā pašā laikā bažas par ilgtspējību tikai turpina pieaugt, ko apliecina arvien pieaugošā vērība ESG (environmental, social and corporate governance, jeb vides, sabiedrības un korporatīvās pārvaldības) principiem gan no investoriem, gan uzņēmumiem, kas mēģina piesaistīt finansējumu. Pieaugošā interese par zaļās enerģijas projektu finansēšanu šobrīd iet roku rokā ar naftas un gāzes ieguves apetītes samazinājumu, kā rezultātā paaugstinās „vecās enerģijas” izmaksas, un investori cenšas izvairīties no neapgūstamu aktīvu iegādes riska. Naftas uzņēmumi var strādāt ar peļņu vēl daudzus gadus, bet arī tie apzinās nepieciešamību pārveidoties, un ir vieni no lielākajiem zaļās enerģijas investoriem. Šādas investīcijas pamato arvien pievilcīgākie ekonomiskie rādītāji.
Noteiktos reģionos atjaunojamie resursi jau spēj nodrošināt ievērojami zemākas elektrības izmaksas pretstatā novecojošajām siltumelektrostacijām. Atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām attīstoties, turpmāk, kā arī uzlabojoties apjomradītiem ietaupījumiem, attīstība nenoliedzami turpināsies.
Jā, akmeņogles kādu laiku varētu vēl palikt tirgū; dabasgāze un nafta, visticamāk, izturēs ilgāk, bet — jauniem investoriem meklējot pievilcīgus nākotnes izaugsmes aktīvus un valdībām ieviešot šādu energoresursu izmantošanas veicināšanas politikas, — zemo oglekļa izmešu enerģijas avotu izmantošanas tempi tikai paātrināsies. Šo abu sektoru uzņēmumu akciju cenu dinamika parāda, ka pagrieziena punkts jau ir sasniegts.
Pastāv vesela virkne izaicinājumu, kuri vēl būs jāpārvar. Būs nepieciešami jauni risinājumi, lai padarītu energotīklus izturīgākus, uzlabotu ar vēja un saules enerģijas nepastāvīgumu saistīto svārstību pārvaldību. Būs nepieciešami uzlabojumi enerģijas bateriju tehnoloģijās, lai efektīvāk un ilgāk uzkrātu enerģiju. Būs jāizbūvē nepieciešamās atjaunojamās enerģijas tehnoloģiskās iekārtas, lai ne tikai samazinātu pašreizējo elektrības avotu oglekļa emisijas (piemēram, Eiropā nāksies palielināt atjaunojamo resursu īpatsvaru no pašreizējiem 35% līdz 85–90% 2050. gadā), bet arī saražotu pietiekami daudz „zaļā” ūdeņraža, kas nodrošinātu rūpnieciskus procesus ar lielu izmešu īpatsvaru, kurus nav iespējams elektrificēt (pēc dažām aplēsēm, tas atbilst pašreizējā elektrības pieprasījuma dubultošanai). Un šis saraksts nebūt nav izsmeļošs.