Investoru iespējas centrālo banku apmulsumā laikā

Pauls Miklaševičs

BluOr Bank investīciju direktors (CIO)

“Ilgs gaidīšanas laiks. Mums trūkst darbinieku, un jūsu ir pārāk daudz.” /TV ekrāns pie drošības kontroles Šipholas lidostā (Amsterdama), 2022. gada jūnijs/

Ja esat pievērsuši uzmanību kapitāla tirgiem pēdējā gada laikā, centrālo banku pārstāvji – visvairāk datus mīlošie cilvēki uz Zemes – ir stāstījuši jums, ko domāt par spīti faktiskajiem datiem. Tas šķiet maz ticams, tāpēc jautājums ir: vai viņi apzināti ignorē datus vai arī nav pilnīgi atklāti attiecībā uz to, kā šāda komunikācija tika veidota?

Sākumā tika ziņots, ka inflācijas nav, lai gan visi pierādījumi liecināja par pretējo. Tālāk viņi paziņoja, ka tā esot pārejoša. Tā nebija. Šī gada sākumā viņi to atzina par nopietnu problēmu, kas jārisina nekavējoties un agresīvi.

Pavisam nesen, neskatoties uz daudzajiem pierādījumiem, ka šovasar ASV inflācija sasniedza maksimumu, centrālās bankas turpināja stāstīt, ka ir nepieciešamas augstākas likmes un ka augstākas aizņēmumu izmaksas ir vienīgais, kas mūs var glābt no inflācijas postošajām sekām. Viņi uzvilka savus supervaroņu apmetņus un sāka darboties, paaugstinot likmes visstraujākā tempā mūsdienu vēsturē. Gan ASV Federālo rezervju sistēma, gan Eiropas Centrālā banka savās pēdējās sanāksmēs paaugstināja likmes par 75 bāzes punktiem. Pēc JP Morgan datiem, tirgi sagaida, ka ASV Federālo rezervju sistēma paaugstinās savu mērķa federālo fondu likmi līdz 4,5% (par 150 bāzes punktiem virs pašreizējā līmeņa) un ka ECB līdz nākamā gada sākumam paaugstinās galveno refinansēšanas likmi līdz 3,5% (no pašreizējā 1,25%). Tas ir ātrs un nežēlīgs manevrs.

Pagājušā gada sākumā hipotēku likmes ASV bija aptuveni 3%. Tagad tās ir 7%. Šī likmju pieauguma sekas ir tādas, ka ikmēneša maksājums 2 100 USD apmērā, kas bija nepieciešams, lai finansētu 500 000 USD hipotēku ar 3% likmi, tagad varētu segt tikai 320 000 USD ar 7% likmi. Tas ir milzīgs trieciens pirktspējai, un tas ir iesaldējis ASV mājokļu tirgu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, māju īpašnieki, kuri finansēja savu pirkumu ar zemākām fiksētām likmēm, nevēlēsies pārdot, jo viņu jaunajām hipotēkām tiks piemērotas augstākas likmes (jebkuram jaunam pirkumam). Otrkārt, augstāku likmju dēļ mājokļi kļūst mazāk pieejami. Tas rada milzīgu spiedienu uz mājokļu cenām. Un neaizmirsīsim, ka tieši mājokļi ir galvenais īpašums lielākajai daļai amerikāņu.

Kā eiropiešiem mums patīk pašapmierināti raudzīties uz amerikāņu kapitālisma ambiciozo dabu, taču, runājot par procentu likmēm, mums būs jāsaskaras ar to pašu cunami.

Pēdējo astoņu gadu laikā 3 mēnešu EURIBOR ir bijusi nulle. Tagad tā ir pēkšņi 1,36%. Un turpina pieaugt. Var šķist, ka tam nav lielas nozīmes, bet ir gan.

Ar nulles EURIBOR un 2,5% finansējuma likmi (dažiem no jums hipotēkas varētu būt pat 2%...) ikmēneša maksājums par hipotēku 100 000 EUR apmērā būtu 400 EUR mēnesī. Ja ECB paaugstinās savu galveno refinansēšanas likmi līdz 3,5%, tad kopējā efektīvā procentu likme būs vismaz 6% (trīs mēnešu EURIBOR būs augstāks par galveno refinansēšanas likmi). Šādos apstākļos ikmēneša maksājums pieaugtu līdz 600 EUR mēnesī – 50% pieaugums. Tas ir problemātiski, ņemot vērā, ka Latvijā vidējā alga pēc nodokļu nomaksas ir 1 000 EUR mēnesī. Tāpēc, lai apkarotu inflācijas līmeni, kas Latvijā nesen pārsniedza 20%, par hipotēkas ikmēneša maksājumiem būs jāmaksā par 50% vairāk. Un tas, protams, neņemot vērā augstākas elektroenerģijas un apkures izmaksas šajā ziemā.

Tiek pieņemts, ka centrālo banku pārstāvji ir prātīgi cilvēki, kuru rīcība balstās uz datiem. Viņi sevi uztver ļoti nopietni. Kā tad mēs nonācām pašreizējā situācijā? Ko darīt? Un kā sevi pozicionēt tālredzīgiem investoriem?

Galvenais jautājums, kas nāk prātā, ņemot vērā šo mulsinošo centrālo banku inflācijas drāmu, ir tas, kā tik spēcīgas institūcijas var izrādīties tik bezspēcīgas, saskaroties ar savu darbību sekām? Tikpat svarīgi, kāpēc viņi turpina apgalvot, ka tā ir mūsu vaina, ka patērētāji patērē pārāk daudz. Nesen Latvijas Bankas portālā makroekonomika.lv lasīju rakstu (“Cik augstas procentu likmes sagaidīt nākotnē?”), kurā vienkārši norādīts, ka nesenais likmju pieaugums nav tik slikts, salīdzinot ar EURIBOR Lielās finanšu krīzes laikā. Tiešām? Vai to jūs izvēlaties kā salīdzināšanas punktu?

No otras puses, tas nav svarīgi. Kas ir izdarīts, tas ir izdarīts, un centrālās bankas turpinās darboties, līdz tās apstāsies. Tie cilvēki ir ietekmīgi. Un jums, pieticīgiem investoriem, šādas ietekmes nav. Kad viņi runā, ir vērts klausīties. Kamēr tā vairs nav.

Centrālo banku skatījumā inflācija ir ienaidnieks. Šeit viņiem ir taisnība. Augsta inflācija nelabvēlīgi ietekmē noguldītājus un rada nenoteiktību attiecībā uz ekonomiskajām prognozēm. Lai gan viņi paši izmantoja naudas krājumus, lai izveidotu ugunskuru, ko aizdedzināja ar liesmas metēja naudas ekvivalentu Covid ierobežojumu laikā, viņi turpina uzstāt, ka pieprasījums ir pārāk liels un ka viņiem ir jāpaaugstina likmes, lai apspiestu šo pieprasījumu.

Diemžēl viņu stāstījums ignorē svētā vienādojuma otro pusi, uz kura balstās visa mūsdienu ekonomika. Pēc centrālo banku pārstāvju domām, pārāk daudz cilvēku vēlas labas lietas, tāpēc pieprasījums jāsagrauj, lai atjaunotu saprātīgu līdzsvaru. Viņi reti piemin patieso problēmu: piegādi.

Inflācija pieauga Covid vēlākajos posmos nevis pieprasījuma dēļ, bet gan tāpēc, ka bija piegādes traucējumi. Mums bija nauda, bet nebija “lietas”, ko ne tikai gribējām, bet ko mums vajadzēja.

Procentu likmes pēdējos astoņos gados ir bijušas visu laiku zemākajā līmenī, taču kaut kā visa šī brīvā nauda netika izmantota, lai paplašinātu ražošanu vai vismaz pasargātu mūs no pārmērīgajām izmaksām, kas saistītas ar to lietu ražošanu, kas mums patiešām ir vajadzīgas. Izrādījās, ka tā ir augstākā līmeņa politikas kļūda – it īpaši enerģijas tirgū. Centrālās bankas nav vainojamas piesardzīgas un konstruktīvas ekonomiskās politikas trūkumā, taču viņu pārāk brīvā monetārā politika ļāva uzpūst finanšu aktīvu burbuļa inflāciju, nekustamo īpašumu cenas daudzos lielākajos tirgos un pat veicināja virtuālu aktīvu ekstravaganci.

Bet lūk, kas par lietu: centrālo banku plāniem ierobežot inflāciju, paaugstinot likmes, ir četras galvenās problēmas.

Pirmkārt, viņi var samazināt pieprasījumu tikai uz tik ilgu laiku. Politiskie cikli ir pārāk īsi, un centrālās bankas nav neatkarīgas, un mums jāpārtrauc izlikties, ka tās ir.

Politiķi iegūst varu, solot labklājību. Tas radīs spiedienu uz centrālajām bankām pārtraukt procentu likmju paaugstināšanu. Kad tas notiks, tirgi pielāgosies un dzīve turpināsies jaunā realitātē. Inflācija arī turpmāk būs augstāka par centrālo banku vēlamo likmi 2%.

Otrkārt, augstākas likmes sadārdzina kapitālu, kas nozīmē, ka tās atturēs no jauna piedāvājuma un pārāk daudz naudas turpinās meklēt deficīta preces.

Treškārt, centrālās bankas patiesībā slepeni vēlas inflāciju, jo tā ir vienīgā lieta, kas samazinās nākotnes saistību pašreizējo vērtību, ko tās ir uzņēmušās, emitējot tik satriecošas parāda summas. Viņi vienkārši nevar to atzīt. Ne publiski.

Visbeidzot, paaugstinot likmes, centrālās bankas sadārdzina valsts parāda refinansēšanu. Ar savu pēdējo procentu likmju paaugstināšanu ASV Federālās rezervju sistēmas procentu likmju politika faktiski novedīs pie tā, ka ASV Valsts kase zaudēs naudu. Jo augstākas būs likmes, jo dārgāk tās maksās ASV valdībai, un tas nepaliks nepamanīts. Pašlaik tas ietekmē tikai jaunizveidotos parādus, bet laika gaitā tas radīs arvien lielāku slogu.

Tātad, ko tas viss nozīmē? Tas nozīmē, ka, ja redzat cauri centrālo banku procentu likmju politikas apmulsumam, jums ir iespēja gūt peļņu. Pasīviem investoriem nav jāpiesakās. Lētā kapitāla akla iepludināšana pārvērtētos uzņēmumos, kuru izaugsmes tempi ir apgriezti un kuru vērtēšanas rādītāji turpinās samazināties, arī ir veicinājusi pašreizējo nestabilo situāciju pasaules kapitāla tirgos. Viņiem neizdosies palikt neskartiem. “Pirkt kritumā” (‘buying the dip’) pēc galvenajiem indeksiem nepalīdzēs. Ne šoreiz.

Par laimi ir tirgus segmenti, kas piedāvā labu vērtību un milzīgas iespējas, kas ir saistīts ar piedāvājuma deficītu īstermiņā un vidējā termiņā, ko nevar novērst tik ātri, cik centrālās bankas var emitēt naudu vai paaugstināt procentu likmes. Laiki noteikti ir mainījušies, un šī ir jūsu iespēja sākt veidot pozīcijas uzņēmumos, kas ražo preces, kas mums patiešām ir vajadzīgas, vai pašu aktīvus, kas saglabās to vērtību augstākās inflācijas apstākļos.

Centrālās bankas ir izdarījušas savu gājienu. Šī ir jūsu iespēja izdarīt savu.

No žurnāla Forbes materiāliem (Nr.38, novembris 2022)