Par programmētājiem bez stereotipiem un īpašo IT brālību

2018. gada 06. aprīlis

Andrejs Lavrinovičs, bankas BlueOrange IT pārvaldes vadītājs, savā profesijā darbojas kopš 18 gadu vecuma. Jau bērnībā viņš nojauta, ka tieši datoriem pieder nākotne, bet tagad viņš ir pārliecināts, ka tas ir tikai sākums. Par programmētāja profesiju, ilggadējo pieredzi bankā un slepeno IT brālību sarunājamies ar Andreju.

– Programmētāja profesija visbiežāk asociējas ar noslēgtu dzīvesveidu. Tādi intraverti, briļļaini cilvēki, kas dzīvo savā pasaulē. Sēž augām naktīm pie datora, ne ar vienu nekomunicē, neko sev apkārt neredz un tikai grabina klaviatūras taustiņus...

– Tas ir vispārpieņemts stereotips. Vai drīzāk to cilvēku priekšstats, kuriem ir grūti iztēloties, ko īsti tie briļļainie dara. Lietot datoru un strādāt ar dažādām programmām tagad prot vairums, bet izprast, kas tajā programmā iekšā, cik tas viss ir sarežģīti, tomēr harmoniski un līdzsvaroti, – to spēj retais. Tāpēc arī par programmētājiem rodas priekšstats kā par atnācējiem no citas pasaules.

Nevar noliegt – mēdz būt arī cilvēki, kas pilnībā atbilst šim stereotipam, bet patiesībā viss ir ļoti individuāli. Ir jautri, sabiedriski puiši un meitenes, jo programmētāji nav nekādi citplanētieši vai slepenas brālības biedri. Viņi ir tādi paši kā visi pārējie.

Tomēr – no otras puses – darba specifika prasa spēju koncentrēties un noturēt uzmanību. Šajā laikā nedrīkst pieļaut, ka tevi traucē, tāpēc noteikti tiek uzliktas austiņas. Tev patiešām ir jāaiziet šajā programmētā koda pasaulē, lai strādātu kvalitatīvi un efektīvi.

Te vietā atcerēties vēl vienu stereotipu par programmētājiem. Viņi ir ārkārtīgi neatkarīgi ļaudis, kas uzskata sevi par izredzētājiem – no augstākās kastas. Un kā nu ne – bez viņiem viss vienkārši apstātos. Tāpēc arī ir tādi programmētāji, kas dzīvo savā pasaulē. Bet, ja cilvēks patiešām ir profesionālis, viņš vienmēr ir atvērts dialogam.

– Tomēr vai, jūsuprāt, programmētājs – tas ir profesionālis vientuļnieks? Vai arī šis darbs prasa komandas garu un saliedētību?

– Jautājums nav vienkāršs. No vienas puses, lielā projektā viens programmētājs bez komandas neko nespēs radīt, no otras – ir tādi talanti, kas spēj vieni paši uzrakstīt diezgan sarežģītu programmu. Te situācija ir kā ar māksliniekiem: noformētāju un dizaineru ir daudz, bet īsti meistari ir tikai daži.

– Varbūt varat minēt kaut ko no savas pieredzes?

– Ir bijis dažādi. Ir gadījies arī vienam pašam izveidot programmas, bet parasti lielas programmas neraksta viens cilvēks. Tas būtu pārāk ilgi un darbietilpīgi. Turklāt cilvēkam raksturīgi ir ne tikai kļūdīties, bet arī nepamanīt savas kļūdas. Tāpēc parasti programmēšana ir komandas darbs, un šai komandā var būt iesaistīti vairāk nekā trīssimt cilvēki. Piemēram, mums bankā ir vairāk par četrdesmit IT speciālistiem, no viņiem septiņpadsmit ir programmētāji. Tā faktiski jau ir struktūras apakšvienība. Programmētāju komandas izstrādā programmas, kas var būt gan bankas piedāvātie produkti, gan palīgsistēmas. Citi IT speciālisti viņiem palīdz. „Drošībnieki” pārbauda, cik drošas tās ir, uzturēšanas nodaļa pēc tam šīs sistēmas apkalpo.

Dzīvojam tehnoloģiju laikmetā. Tāpēc banka tiecas būt pēc iespējas tehnoloģiskāks uzņēmums, un tas savukārt prasa IT speciālistu skaita palielināšanu.

– Kas, jūsuprāt, veido šo tehnoloģiskumu?

– To pirmām kārtām nosaka laiks. Tagad viss ir datorā, viss ir tiešsaistē, dzīve kļūst arvien ātrāka. Pavisam drīz ar balsi veiksim operācijas savā kontā. Telefons atpazīs balsi – tā būs kā parole – un izpildīs rīkojumus. Un tā ir pat ļoti tuva nākotne.

– Vai cilvēkam, kas atnācis pie jums pieteikties darbā IT pārvaldē, ir jābūt vērstam uz tehnoloģiskumu? Kā var saprast, ka viņš būs noderīgs komandai, ka atbilst aktuālajām prasībām?

– Pirmām kārtām tiek izskatīts viņa CV. Protams, CV rakstīšana sen ir vispārpieņemta prakse, tomēr daudzi to uztver kā vienkāršu formalitāti. Bet man kā vadītājam potenciālā darbinieka CV pastāsta ļoti daudz. Es pievēršu uzmanību arī tam, kā CV noformēts.

– Vai kandidāta izglītībai ir būtiska nozīme? Vai tā ir atbilstoša profilam vai nav, vidējā vai augstākā. Ko jūs ņemat vērā?

– Izglītībai gan ir, gan nav nozīmes. Galvenokārt svarīga ir pieredze. Protams, vienmēr ir patīkamāk komunicēt ar izglītotu cilvēku. Tas ir gan cits erudīcijas līmenis, gan pavisam cita dzīves motivācija. Tomēr lielākoties IT speciālistiem – un programmētājiem tajā skaitā – nav profilam atbilstošas izglītības. Tāpēc šeit svarīgāka ir profesionālā izjūta. Un tā vai nu ir, vai tās nav. Taču pēc savas pieredzes varu teikt, ka cilvēki, kas ir mācījušies par programmētāju un par tiem ir kļuvuši, ir mērķtiecīgāki, vairāk tendēti uz panākumiem.

– Kādas īpašības, jūsuprāt, nepieciešamas labam programmētājam? Vienkāršāk sakot – par programmētāju piedzimst vai kļūst?

– Piedzimst. Ja tas nav dots, nekas nesanāks. Ir jābūt loģiskai, matemātiskai domāšanai, un, protams, ir jāpatīk tai lietai. Un, ja runa ir par darbu lielā IT struktūrā, nepieciešamas tādas iezīmes kā nosvērtība, rūpīgums, draudzīgums un komandas gars. 

– Sakiet, vai programmēšanā eksistē tāds jēdziens kā iedvesma? Un kur jūs to rodat?

– Savam darbam vienkārši ir ļoti jāpatīk. Zināmā mērā ar to ir jādzīvo. Droši vien programmētāju vidū tādu cilvēku ir gana daudz, tāpēc jau arī rodas tie stereotipi. Taču tādus pašus stereotipus var izdomāt par zinātniekiem un rakstniekiem. Vienkārši tāpēc, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo citādi. Bet galvenais – ja šādi uztver savu darbu, nekāda īpašā iedvesma nav vajadzīga. Cilvēks vienmēr ir vajadzīgajā stāvoklī.

Tāpēc jāuzdod cits jautājums: kur mēs rodam informāciju, kas nepieciešama, lai soļotu laikam līdzi un būtu efektīvi kā profesionāļi. Ir dažādas tiešsaistes konferences, izstādes. Piemēram, reizi ceturksnī mēs rīkojam IT konferenci. To palīdz organizēt mūsu mācību centrs kopā ar HR nodaļu. Konferencē uzstājas seši septiņi referenti, un parasti notiek arī neformālas kuluāru sarunas.

Bet, lai būtu lietas kursā, visu laiku ir jālasa viss jaunākais. Ziņas, vietnes, žurnāli, grāmatas. Tā ir tāda varena informācijas straume, kurā mēs visu laiku atrodamies. Un pēc tam no šīs straumes caur tevi kaut kas tiek iemiesots kādā programmēšanas produktā vai konceptuālā lēmumā.

– Reiz intervijā lasīju, ka kāds programmētājs izmanto paša rakstītu rīku, lai lasītu ziņas. Kas tas par rīku?

– Tā ir programma, kas tematiski atlasa labākās ziņas. Bet es to neizmantoju, uzticos savai intuīcijai. 

– Kā jūs pats nonācāt šajā profesijā? Pastāstiet, lūdzu, vairāk!

– Esmu studējis starptautisko ekonomiku, beidzis Ekonomikas un kultūras augstskolu. Kopš 18 gadu vecuma strādāju par IT speciālistu dažādās bankās un redzu cauri visai banku sistēmai. Ir pagājuši jau 23 darba gadi, un tikai septiņus no tiem neesmu strādājis bankā, nodarbojos ar e-komerciju.

Kad sāku strādāt savā pirmajā bankā, mēs, IT speciālisti, bijām tikai divi. Pēc diviem gadiem pieņēma trešo. Tagad, piemēram, BlueOrange ir izveidota vesela IT pārvalde. Atklāti sakot, ir laba sajūta, ka esmu izdarījis pareizo izvēli.

Jau bērnībā zināju, ka nākotne pieder datoriem – man bija tāda nojauta. Kaut kā uzreiz sapratu: tam, ar ko nodarbojos, ir perspektīva. Kad pirmo reizi ieraudzīju datoru, man bija 12 gadi, un es datoros burtiski iemīlējos. Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka rītdiena ir mākslīgais intelekts, viedās mājas, sadzīves roboti, mašīnas bez vadītājiem.

– Kā saprotu, kaut arī datori ir jūsu darbs, tie ir arī jūsu brīvā laika interešu sarakstā...

– Neapšaubāmi. Tāpēc manu paziņu un draugu lokā pamatā ir datoriķi. Tiklīdz sāka attīstīties internets, mums uzreiz izveidojās sava IT speciālistu kompānija.

– Uz BlueOrange strādāt atnācāt 2013. gadā. Kas bija jūsu kompetencē?

– Mani pieņēma darbā par Attīstības nodaļas vadītāju. Mans uzdevums bija informācijas sistēmu attīstīšana un nodaļas darba organizēšana. Tā es nostrādāju divarpus gadus un pēc tam kļuvu par IT pārvaldes vadītāju. Tagad manā pārraudzībā atrodas septiņas nodaļas.

– Iespējams, tas ir vēl viens stereotips, bet programmētāja profesija nozīmē lielu slodzi, arī – intelektuālo, tāpēc brīva laika nav vispār. Vai tā ir tiesa? Kā ir ar jums?

– Kā kuro reizi. Piemēram, tikko esam pārcēlušies uz jaunu ēku. Ēdamzāles tuvumā ir izveidota atpūtas istaba, kur ir novusa un tenisa galds, galda hokejs, - tāda īsta lounge zona, ko varam izmantot pusdienlaikā vai pēc darba. Es protu pārslēgties. Citādi nav iespējams, jo šis darbs prasa lielu garīgo spēku piepūli. Kas neiemācās atslēgties un ļaut smadzenēm atpūsties, tas šajā profesijā ilgi neiztur.

– Kā jūs atpūšaties? Varbūt praktizējat komandas izbraukumus?

– Jā, IT speciālistiem ik gadu tiek rīkoti izbraukuma komandas saliedēšanas pasākumi. Svinam arī dzimšanas dienas birojā.

– Kā jūs ar kolēģiem apspriežat aktuālos jautājumus?

– Katru dienu mums ir stand up, kuros sanāk visa komanda – vadītāji, programmētāji, testētāji, dizaineri. Katrs pēc kārtas stāsta, ko viņš ir paveicis iepriekšējā dienā, un informē par saviem turpmākajiem plāniem. Var uzdot jautājumus.

– Pašlaik bankā ir vairākas vakances IT pārvaldē – SHAREPOINT, JAVA un .NET izstrādātāji, kā arī Informācijas sistēmu attīstības pārvaldes IOS un ANDROID izstrādātāji. Sakiet, kāpēc tieši šīs specialitātes ir tik pieprasītas?

- Vakances nosaka informāciju sistēmu attīstība. Mūsu bankā sistēmas tiek attīstītas uz jaunākajām, izplatītākajām un elastīgākajām platformām, tieši tādām, kā augstākminētās.


Ar pašu programmētāju viedokļiem un dzīves uzskatiem var iepazīties šeit.

Ja pēc visa izlasītā ir radusies interese, aicinām izskatīt aktuālās vakances. Bet var atsūtīt savu pieteikumu arī bez konkrētas vakances, ja radusies pārliecība, ka BlueOrange IT komandā vari būt noderīgs.